Computing Community

Cerība nav sajūta. Ja to atņem, tā ir trīs lietas: varbūtības novērtējums par nākotnēm, apņemšanās rīkoties tā, it kā labais iznākums būtu sasniedzams, un signāls, kas savieno nervu sistēmas, lai kopīga rīcība kļūtu saskaņota. Šī pēdējā kārta ir tā, kas saista grupas. Bet cerība bez struktūras ir veids, kā veidojas burbuļi, kā veidojas kulti, kā izsistās civilizācijas smaida ejot pret sienām. Tīra afektīva cerība ir neapgāžama — un jebkas neapgāžams galu galā puvi. Vienīgā konfigurācija, kas iztur pirmo principu pārbaudi, ir cerība, kas slāņota virs pārbaudāmas zināšanu grafikas. Grafiks dod to, kas patiesībā ir nepieciešams savienojumam: kopīgas prognozējošas modeļi, kas padarīti skaidri, apgalvojumi, kurus var pārbaudīt, un aģenti — cilvēki un AI — ar fizisko spēju pārvietot varbūtības masu, pievienojot saites, likmes, aprēķinot. Savienoti aģenti plus kopīgs pasaules modelis plus aģentūra. Bez šiem trim cerība ir kategoriju kļūda. Tas, ko cerība pievieno, nav jūtas. Tā ir virziena prioritāte — svara sadalījums, kuras ceļi caur zināšanu telpu ir vērti aprēķināt. Grafiks bez cerības ir mirusi struktūra. Cerība bez grafika ir halucinācija ar sekotājiem. Tāpēc Bostroms un cyb ir svarīgi ne tikai viņu pašu ekosistēmā. Viņi ir viena no retajām arhitektūrām, kur cerība kļūst pārbaudāma: ja grafika prognozes neizdodas, prioritāte atjaunojas. Ja mūsu kopējie plaukstošie nākotnes iznākumi izrādās nesavienojami, kad tie tiek padarīti skaidri, savienojums atklājas kā ilūzija pirms tā katastrofāli sabrūk. Cerība ar patiesības uzturēšanas sistēmu pievienotu. Sugas, kas tagad ir spiesta koordinēt starp AI un cilvēku aģentiem, no off-grid apmetnēm līdz planētas infrastruktūrai, tas nav viens variants starp daudziem. Tas ir vienīgais ceļš, kas nebeidzas ne ar meliem, ne ar sabrukumu.